8. Un Dievs, kas pazīst sirdis, apliecināja, dodams tiem Svēto Garu, tāpat kā mums;
9. Ticībā šķīstīdams to sirdis, Viņš nešķiroja mūs un viņus.
10. Bet ko jūs tagad Dievu kārdināt, likdami mācekļu kaklā jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam nest?
11. Bet mēs ticam, ka caur Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.
12. Tad viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, cik lielas zīmes un brīnumus Dievs darījis caur viņiem pagānu vidū.
13. Un kad viņi apklusa, Jēkabs atbildēja, sacīdams: Vīri, brāļi, uzklausiet mani!
14. Sīmanis stāstīja, kā Dievs pirmo reizi apžēlojies, lai no pagāniem veidotu tautu savam vārdam.
15. Un ar to saskan praviešu vārdi, kā rakstīts:
16. Pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo telti, un to, kas tanī sagrauts, es atjaunošu un uzcelšu.
17. Lai Kungu meklētu pārējie ļaudis un visas tautas, pār kurām mans vārds piesaukts, saka Kungs, kas to dara. (Am.9,11-12)
18. No mūžības Kungam zināms Viņa darbs.
19. Tāpēc es spriežu, ka nav apgrūtināmi tie, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva.
20. Bet jāraksta viņiem, lai tie sargās no apgānīšanās ar elkiem un no netiklības, un no nožņaugtiem, un no asinīm.
21. Jo Mozum no senlaikiem visās pilsētās ir savi sludinātāji sinagogās, kur katru sabatu viņi lasa.
22. Tad apustuļi un vecākie kopā ar draudzi nolēma izvēlēt no sava vidus starp brāļiem cienījamus vīrus: Jūdu, kas saucās Barsaba, un Sīlu, lai sūtītu tos kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju.