11. Bet ka likums nevienu Dieva priekšā neattaisno, par to teikts: Taisnīgais dzīvo no ticības.
12. Bet likums nav no ticības, bet kas ko dara, tas tanī dzīvo. (3 Moz 18,5)
13. Kristus mūs atpirka no likuma lāsta, pats mūsu dēļ palikdams par lāstu, jo rakstīts: Lai nolādēts katrs, kas pakārts pie koka,
14. Lai Ābrahama svētība, nāktu pār tautām Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.
15. Brāļi, (runājot cilvēcīgi) taču apstiprinātu cilvēka testamentu neviens neatceļ un nepapildina.
16. Ābrahamam un viņa pēcnācējam ir doti solījumi. Nav sacīts: Un pēcnācējiem, it kā daudziem, bet kā vienam: Un tavā pēcnācējā, kas ir Kristus.
17. Bet to es saku, ka likums, kas izdots četri simti trīsdesmit gadus vēlāk, nevar atcelt Dieva apstiprināto gribas izpausmi un iznīcināt solījumus.
18. Ja mantojums nāk ar likumu, tad jau ne ar solījumu, bet Ābrahamam Dievs to dāvināja ar apsolījumu.
19. Kāda tad nozīme likumam? To eņģeli pavēlējuši ar starpnieka roku, tas izdots pārkāpuma dēļ, kamēr nāks Atvase, uz kuru attiecas solījumi.
20. Kur viens, tur starpnieka nav. Bet Dievs ir viens.
21. Vai tad likums ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā! Jo ja būtu dots likums, kas spēj darīt dzīvu, tad patiesi attaisnošana nāktu ar likumu.
22. Bet Raksti ir visu ieslēguši grēkā, lai apsolījums tiktu dots ticīgajiem ticībā uz Jēzu Kristu.
23. Bet pirms nāca ticība, mēs, ieslēgti zem likuma, tikām uzglabāti ticībai, kura bija jāpasludina.