1. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.
2. Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot.
3. Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā,
4. un bruņojums tiem, kas taisās uz karu, un drēbes, kas asinīm aptraipītas, būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs.
5. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.
6. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums.
7. Tas Kungs ir vērsis vienu vārdu pret Jēkabu, un tas ir kritis zemē Israēlā.
8. Un to sajutīs visa tauta, Efraims un Samarijas iedzīvotāji, kas lielībā, augstprātībā un sirds uzpūtībā saka:
9. "Ķieģeļu mūri ir sagrauti, bet ar cirstiem akmeņiem mēs atjaunosim celtni. Zīda koki ir nocirsti, bet to vietā mēs stādīsim ciedru kokus!"
10. Tā deva Tas Kungs Recīna pretiniekiem virsroku un pamudināja Israēla ienaidniekus,
11. sīriešus austrumos un filistiešus rietumos, lai viņi ēstu Israēlu ar pilnu muti. Tomēr ar visu to nerima Viņa dusmas, un Viņa roka palika pacelta.
12. Bet tauta neatgriezās pie tā, kas to bija sitis, un nemeklēja To Kungu Cebaotu.
13. Tādēļ Tas Kungs nocirta Israēlam galvu un asti, zaru un stumbru, vienā dienā.
14. Vecaji un cienījamie - tie ir galva, bet pravieši, kas sludina melus, - tie ir aste,
15. Un šās tautas vadoņi tiešām ir maldinātāji: viņu vadītie ir postam lemti.
16. Tādēļ Tas Kungs nepriecājās par viņu jaunekļiem un nesaudzēja viņu bāreņus un atraitnes, jo tie visi ir bezgoži un ļaundari, un katra mute pauž zaimus. Tomēr Viņa dusmas nemitējās, un Viņa roka ir arvien augstu pacelta.
17. Jo bezdievība dega kā uguns, kas aprij ērkšķus un čūkslājus un aizdedzina meža biezokni, tā ka dūmi paceļas augstu gaisā.
18. No Tā Kunga Cebaota dusmām uzliesmoja visa zeme, tā ka tauta krita ugunij par ēsmu un par laupījumu, un cits citu nežēloja.
19. Viens rija pa labi un tomēr palika izsalcis, otrs ēda pa kreisi un tomēr nebija paēdis; ikviens ēda sava paša elkoņa miesu:
20. Manase Efraimu un Efraims Manasi, abi kopā gāja pret Jūdu. Tomēr Viņa dusmas nerima, un Viņa roka ir arvien vēl augstu pacelta.