1. Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds; patiess vīrs tiek aizrauts, un neviens to neievēro, jo taisnais tiek aizrauts, pirms ļaunums nāk.
2. Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.
3. Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums!
4. Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkarat savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums?
5. Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās!
6. Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem arī dzeramos un ēdamos upurus. Vai tas lai Man patiktu?
7. Uz katra augsta pakalna tu ierīkoji sev nometni, tu kāpi tur augšā nest kaujamos upurus.
8. Pie durvju stenderes tu piestiprināji savus elka dievu teikumus, jo, atkritis no Manis, tu kāp augšup savā plašajā nometnē, tu vienojies ar tiem un mīli viņu nometni, kur tu to atrodi.
9. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa, nesdams daudz smaržīgu zāļu, tu sūtīji tālu savus vēstnešus un locījies pie zemes līdz ellei.
10. Kad tu noguri savā garajā ceļā, tu tomēr nesacīji: velti, tur nekas neiznāk. Bet tu meklēji sevī jaunu spēku, tādēļ tu nepaguri.
11. No kā tev bija bail un ko tu bijies, kad tu Mani aizliedzi, Mani vairs nepieminēji un neņēmi pie sirds? Vai ne tādēļ, ka Es no sendienām cietu klusu? Tādēļ tu Mani nebijies.
12. Bet tagad Es parādīšu, kāda tava taisnība un kādi tavi darbi, un ka tie tev nepalīdzēs.
13. Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs dievekļu pulks! Bet vējš visus tos aiznesīs, mutes dvašas uzpūtiens tos aizraus. Bet, kas uz Mani paļaujas, tie iemantos zemi, un tiem piederēs Mans svētais kalns.
14. Un Viņš sacīs: "Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no Manas tautas ceļa!"
15. Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.
16. Es nerāšos mūžīgi un nedusmošos vienumēr, jo Manā priekšā tad nonīktu ikviens gars un ikviena dvēsele, ko Es radīju.
17. Es biju dusmīgs tikai par tās tautas ļauno mantkārību un piemeklēju to sodīdams, un Es dusmās paslēpos, kamēr tā gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu.
18. Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr Es to dziedināšu, to vadīšu un tai un tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu,
19. un Es kā lūpu augli radīšu mieru - mieru tālajiem un tuvajiem, saka Tas Kungs, un Es to dziedināšu.
20. Bet bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus.
21. Bezdievjiem nav miera!" saka mans Dievs.