1. Dieva spriedums par Moābu. Ak, vienā naktī Āra ir sagrauta, Moābs izpostīts! Vienā naktī ir Kira sagrauta, Moābs iznīcināts!
2. Baita un Dibana kāpj uz kalniem pie augstieņu upuru altāriem, lai tur raudātu; uz Nebo un Medeba vaimanā Moābs; tiem visiem galva noskūta plika un bārda apgriezta.
3. Tie staigā, ielās apjozušies ar maisu, uz jumtiem un tirgus laukumos tie vaimanā un izplūst asarās.
4. Hešbona un Ēleāle brēc, līdz Jahacai dzird viņu brēkšanu. Tādēļ vaimanā arī Moāba apbruņotie vīri, tiem saplok sirds.
5. Mana sirds sēro par Moābu. Tā bēgļi jau sasniedz Coāru, jau Eglatu-Šelišiju. Pa augšupceļu uz Luitu ļaudis kāpj raudādami! Ceļā uz Horonaimu atskan vaimanu saucieni par sabrukumu!
6. Nimrimas ūdeņi sīkst ārā, jo zāle nokaltusi, viss maurs novītis, nav vairs nekāda zaļuma.
7. Tādēļ viņi glābj savu mantu, kas viņiem vēl palikusi, to nesdami pāri Vītolu strautam.
8. Ak, vaimanas pilda visus Moāba novadus! To raudas sniedzas līdz Eglaimam, to vaimanas līdz Bēr-Elimai!
9. Ak, Dimonas ūdeņi ir asiņu pilni! Pāri Dimonai Es likšu nākt vēl lielākām bēdām: Es uzsūtīšu lauvu Moāba bēgļiem un tiem, kas vēl pāri palikuši zemē!