44. Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.
45. Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis.
46. Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt.
47. Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
48. Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām.
49. Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza.
50. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties!
51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās.
52. Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.
53. Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā.
54. Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu.
55. Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56. Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.