42. Un visi ēda un paēda.
43. Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm.
44. Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.
45. Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis.
46. Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt.
47. Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
48. Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām.
49. Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza.
50. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties!
51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās.