14. Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds liktenis.
15. Tad es domāju savā sirdī: ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? - Un tā es biju spiests pats sev sacīt: arī tas viss ir niecība!
16. Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un, kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša!
17. Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana!
18. Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis.
19. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība.
20. Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis.
21. Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ir darījis ar gudrību, izpratni un prasmīgi un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī tas viss ir niecība un liels ļaunums.
22. Jo kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka?
23. Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod miera. Arī tas ir niecība.
24. Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas ir atkarīgs no Dieva rokas.