1. Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! - Bet redzi, arī tā bija niecība.
2. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! - un par prieku: kam tu deri?
3. Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.
4. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus.
5. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus.
6. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem.
7. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē.
8. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā.
9. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība.