7. Kas glabā bauslību, ir prātīgs dēls, bet, kas ir uzdzīvotāju biedrs, tas apkauno savu tēvu.
8. Kas savu mantu vairo ar augļošanu, pārmērīgi lielas pagaidas naudā un graudā ņemdams, tas krāj to tādam, kas par nabagiem apžēlojas.
9. Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.
10. Kas taisnos pavedina uz ļauniem ceļiem, tas iekritīs paša izraktā bedrē, bet sirdsskaidrie iemantos labumu.
11. Bagātais nereti iedomājas savā prātā sevi gudru esam, bet nabags, kas apķērīgs, izprot viņa nodomus un rīcību.
12. Kad pārsvars taisno pusē, tad klājas labi, bet, ja pārsvaru iegūst bezdievīgie, ļaudis slēpjas.
13. Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.
14. Labi tam, kas vienmēr Dievu bīstas. Bet, kas nocietina savu sirdi, iekritīs nelaimē!
15. Bezdievis, kas valda pār nabadzīgu tautu, ir rūcējs lauva un rijīgs lācis.
16. Ja valdnieks nav pienācīgi sapratīgs, tad notiek daudz varasdarbu, bet tas, kas ienīst negausību, dzīvos ilgi.
17. Cilvēks, kas vainīgs kādas dvēseles asinsizliešanā, bēguļos līdz pat kapa malai, un neviens lai nemēģina viņu no bēguļošanas atturēt.
18. Kas staigā tikls un rimts, tam tiek palīdzēts, bet, kas iet aplamu ceļu, tas negaidīti klups un kritīs.
19. Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet, kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības.