1. Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks.
2. Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas.
3. Akmens ir smags, un smilts ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi.
4. Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!
5. Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība.
6. Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti.
7. Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei viss rūgtais ir salds.
8. Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir vīrs, kas aizgājis projām no savas dzimtās vietas.
9. Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei.
10. Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā.
11. Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.
12. Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš.
13. Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ.
14. Ja kāds savu tuvāko jau agri no rīta skaļā balsī svētī un tam pārmērīgi dedzīgi labu vēl, tad tādu rīcību nereti pielīdzina lāstam no viņa puses.
15. Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas.
16. Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu.
17. Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.
18. Kas vīģes koku kopj, tas ēd tā augļus, un, kas savam kungam uzmanīgi kalpo, top godāts.
19. Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru.
20. Elle un bezdibens nekad nav piepildāmi, tāpat nekad nepietiek redzētā cilvēka acīm.
21. Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.
22. Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu.
23. Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem,
24. jo manta nepastāv mūžīgi un arī ķēniņa kronis pāriet no paaudzes uz paaudzi.
25. Kad siens ir savests šķūņos, izaugusi ir atkal jauna zāle, un kalnos top vākta lopiem zaļbarība,
26. tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu,
27. tev pietiek kazas piena tavai barībai, tava nama ļaužu uzturam un tavu kalpoņu paēdināšanai.