9. Kārto savu lietu ar savu tuvāko un neatklāj kāda cita noslēpumus,
10. lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu, un lai tad tava nelabā slava nekad neizzustu.
11. Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.
12. Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija.
13. Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā - tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli.
14. Vīrs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus.
15. Ar pacietību var noskaņot valdnieku žēlīgam būt, un mīlīga valoda lauž kaulus.
16. Kad tu atrod medu, tad ēd no tā tik, cik tev pietiek, bet ne lai tu pārēstos un ieēsto atspļautu.
17. Atturi savu kāju no sava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot.
18. Kas nodod nepatiesu liecību pret savu tuvāko, tas ir šķēps, zobens un asa šautra vienā laikā.
19. Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un paslīdējusi kāja.
20. Kas apbēdinātai sirdij dzied dziesmas, ir līdzīgs tādam, kas novelk savas drēbes aukstā dienā, vai arī etiķim, kad to lej uz krītu.
21. Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni,