8. Ap pusnakti tas vīrs uztrūkās un palocījies ieraudzīja, ka kāda sieva gulēja pie viņa kājām.
9. Viņš jautāja: "Kas tu esi?" Un viņa atbildēja: "Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks."
10. Un viņš sacīja: "Esi Tā Kunga svētīta, mana meita; tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo, neskriedama pakaļ jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi vai bagāti.
11. Un tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieva.
12. Ir taisnība, ka es esmu tavs radinieks, tomēr vēl ir kāds tuvāks radinieks par mani.
13. Paliec šonakt še, un, ja rīt viņš gribēs tevi ņemt, labi, lai viņš tevi ņem, bet, ja viņš negribēs tevi ņemt, tad es tevi ņemšu; tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs! Guli līdz rītam."
14. Tā viņa gulēja pie viņa kājām līdz rītam. Bet viņa piecēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņa sprieda: "Lai tas nekļūst zināms, ka sieva ir nākusi uz piedarbu."
15. Un viņš sacīja: "Dod šurp lakatu, kas tev ir, un paturi to." Tā viņa turēja to, un viņš iemērīja sešus mērus miežu un uzlika viņai tos mugurā, un viņa gāja uz pilsētu.