1. Tad Naomija, viņas vīramāte, viņai sacīja: "Mana meita, vai lai es nemeklēju tev vietu, kur tev labi klāsies?
2. Un vai Boāss, pie kura kalpiem tu esi bijusi, nav mūsu radinieks? Lūk, šonakt viņš vētīs miežus piedarbā.
3. Tādēļ mazgājies un svaidies, uzvelc savas jaunās drēbes un noej uz piedarbu, bet nerādies tam vīram, pirms viņš nav pabeidzis ēst un dzert.
4. Bet, kad viņš apgulsies, ievēro to vietu, kur viņš guļ, tad ej, pacel segu no viņa kāju galiem, noklāj to tiem līdzās un apgulsties uz tās; tad viņš tev teiks, kas tev jādara."
5. Un viņa tai atbildēja: "Visu, ko tu saki, es darīšu."
6. Tā viņa nogāja uz piedarbu un darīja visu taisni tā, kā viņas vīramāte bija likusi.
7. Un, kad Boāss bija paēdis un padzēris un viņa sirds bija jautra, viņš gāja gulēt labības kaudzes galā. Tad viņa klusi nāca un atsedza viņa kājas, un apgūlās.
8. Ap pusnakti tas vīrs uztrūkās un palocījies ieraudzīja, ka kāda sieva gulēja pie viņa kājām.
9. Viņš jautāja: "Kas tu esi?" Un viņa atbildēja: "Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks."
10. Un viņš sacīja: "Esi Tā Kunga svētīta, mana meita; tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo, neskriedama pakaļ jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi vai bagāti.
11. Un tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieva.