16. Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.
17. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi."
18. Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt.
19. Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija dzirdamas runas: vai šī nav Naomija?
20. Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija , bet sauciet mani - Māra , jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma.
21. Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?"
22. Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu pļaujas sākumā.