1. Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros.
2. Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam.
3. Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī.
4. Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5. Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes.
6. Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas.
7. Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8. Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida.
9. Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10. Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11. Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12. Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.