32. Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības,
33. jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus,
34. it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām
35. un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā,
36. piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu.
37. Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles
38. un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39. Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40. Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga!
41. Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42. mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi,
43. Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44. Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri.
45. Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46. Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47. Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts.
48. Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49. Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās,
50. kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās.
51. Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ.
52. Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla.