13. Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs.
14. Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.
15. Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16. Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos.
17. Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst.
18. Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.
19. Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti.
20. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī.
21. To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru.
22. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.
23. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība.
24. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.
25. Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē.
26. Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27. Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes;
28. lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts;
29. lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība,
30. lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam.
31. Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32. Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības,