10. Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11. Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu.
12. Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi.
13. Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs.
14. Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.
15. Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16. Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos.
17. Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst.
18. Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.
19. Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti.
20. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī.
21. To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru.
22. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.
23. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība.