33. tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem,
34. tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību.
35. Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār manām lūpām.
36. Reiz pār visām reizēm Es esmu pie Sava svētuma zvērējis - un nekad nemelošu Dāvidam -
37. viņa dzimums pastāvēs mūžīgi, un viņa tronis būs kā saule Manā priekšā,
38. tas pastāvēs visos laikos tāpat kā mēness un paliks tik ilgi, kamēr staigās mākoņi!" (Sela.)
39. Bet nu Tu viņu tomēr esi atstūmis un atmetis, sadusmojies uz Savu svaidīto.
40. Tu esi lauzis derību ar Savu kalpu, esi licis negodā un nometis zemē pīšļos viņa kroni.
41. Tu esi radījis dziļas plaisas visos viņa mūros, esi satriecis drupās viņa stiprās pilis.
42. Visi ceļa gājēji viņu aplaupa, saviem kaimiņiem viņš ir tapis par apsmieklu.
43. Tu esi paaugstinājis viņa pretinieku labo roku, esi iepriecinājis viņa ienaidniekus.
44. Tu esi licis atlēkt viņa asajam zobenam, neesi devis viņam uzvaru cīņā.
45. Tu esi salauzis viņa valdnieka zizli, esi darījis galu viņa spožumam un nogāzis no paaugstinājuma zemē viņa troni.
46. Tu esi saīsinājis viņa jaunības dienas, esi apklājis viņu ar kaunu. (Sela.)
47. Cik ilgi, Kungs, gribi Tu palikt pilnīgi apslēpies? Cik ilgi gailēs Tavu dusmu kvēle?
48. Piemini, Kungs, cik īss ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis!
49. Kur ir tāds cilvēks, kas dzīvo joprojām, kas nekad neredz nāves un kas spēj izglābt savu dvēseli no nāves valsts varas? (Sela.)
50. Kur ir Tava senējā žēlastība, Kungs, ko Tu Dāvidam esi apsolījis ar zvērestu Savā uzticībā?
51. Piemini, Visuvarenais, Savu kalpu negodu, ka es nesu savās krūtīs izsmieklu no visu to daudzo tautu puses,
52. kuras kā Tavas naidnieces, ak, Kungs, ir vērsušas pret mums savas nievas, ar kādām tās ir centušās likt negodā Tava svaidītā gaitas!
53. Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen! Āmen!