15. Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp Savu vaigu no manis?
16. Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis.
17. Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost.
18. Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani.
19. Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga!