63. Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64. Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
65. Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
66. un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
67. Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti,
68. bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
69. Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.
70. Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
71. Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu.
72. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.