30. bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31. kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32. Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33. Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34. Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35. un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.
36. Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37. jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38. Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,
39. jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40. Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41. Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43. kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā.
44. Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45. uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46. un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.