2. Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta,
3. jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.
4. Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa.
5. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
6. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
7. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.
8. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas.
9. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu.
10. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.
11. Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?"
12. Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību.
13. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.
14. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.
15. Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu.
16. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
17. tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.