17. Savā sirdī es saku:"Lai viņi tikai ļauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!"
18. Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt.
19. Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem.
20. Tie visi ir visai vareni, kas mani ienīst, un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā,
21. kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz, tāpēc ka es esmu dzinies pēc laba.
22. Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis!
23. Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!