12. Viņi man atmaksā labu ar ļaunu, manu dvēseli viņi pamet vienu!
13. Lai gan, kad viņi bija neveseli, es apvilku sēru drēbes un mērdēju sevi ar gavēšanu. Es no sirds aizlūdzu par viņiem
14. kā par draugiem un brāļiem. Es staigāju kā tāds, kas apraud savu māti, satriekts, noliektu galvu un tērpies sēru drēbēs.
15. Bet nu, kad es pakritu, viņi priecājas un pulcējas kopā, un pulcējas pret mani arī ļaudis, kurus es nepazīstu, un nemitas mani nievāt.
16. Ar viltīgiem smējējiem un kumosu lišķiem viņi griež pret mani zobus.
17. Kungs, cik ilgi Tu tā noskatīsies? Izglāb manu dvēseli no rējējiem un manu dzīvību no jauniem lauvām!
18. Tad es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu.
19. Lai viltīgie ienaidnieki vairs nepriecājas par mani, vairs nemirkšķina ar acīm, mani bez jebkāda pamata nīzdami,
20. jo ne jau mieru viņi vēl klusajiem šinī zemē. Viņu vārdi ir viltus pilni.
21. Kad viņi pret mani atpleš muti, viņi saka: "Tiešām, tam mēs esam aculiecinieki!"
22. Kungs, Tu to redzi, neciet klusu! Kungs, nenovērsies no manis!