8. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā.
9. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa.
10. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām.
11. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem.
12. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis.
13. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.
14. Tas Kungs lika pērkoniem dārdēt debesīs, Visuaugstākais pacēla Savu balsi,
15. raidīja Savas bultas uz visām pusēm un izkliedēja ienaidniekus, meta zibeņus un biedēja viņus.
16. Jūras dziļumi kļuva redzami, un zemes pamati tika atsegti Tavas bardzības dēļ, ak, Kungs, ar Tavu nāšu dusmu pilnām elsām.
17. Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem.
18. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.
19. Viņi cēlās pret mani nebaltā dienā, bet Tas Kungs kļuva man par atbalstu.
20. Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu.
21. Tas Kungs man atlīdzināja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atmaksāja,