4. Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem.
5. Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās nemūžam.
6. Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem;
7. no Taviem draudu saucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.
8. Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis.
9. Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi.
10. Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.
11. Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.
12. Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.
13. Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme.
14. Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize
15. un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu.
16. Ar valgumu pildās Tā Kunga koki, Libanona ciedru koki, ko Viņš stādījis,
17. kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros.
18. Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.
19. Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu.
20. Kad iestājas tumsa, tad metas nakts, tad kustas visi meža zvēri.
21. Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma un gaida savu barību no Dieva.