1. Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, cik Tu esi liels, cildenumā un godībā tērpies.
2. Tu ģērbies gaismā kā tērpā, Tu izplet debesis kā telts segu.
3. Tu ūdeņus liec Savai pilij par pamatu, Tu brauc uz mākoņiem kā ar ratiem, Tu skrien ar vēja spārniem;
4. Tu dari vējus par Saviem vēstnešiem un uguns liesmas par Saviem kalpiem.
5. Tu pamatojis zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās nemūžam.
6. Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm, ūdeņi stāvēja pāri kalniem;
7. no Taviem draudu saucieniem tie bēga, no Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.
8. Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai, kā Tu tām biji licis.
9. Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt, tie neapplūdinās vairs zemi.
10. Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām, tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.
11. Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā, tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.
12. Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.
13. Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme.