1. Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā?
2. Savā pārgalvībā bezdievīgais vajā nomākto. Kaut viņi paši sapītos savos blēņu padomos, ko tie izdomājuši!
3. Jo bezdievīgais plātās ar savām nekautrīgām iekārēm, un pagaidu plēsējs lielās ar savu ieguvumu, arvien vairāk atraudamies no Tā Kunga.
4. Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: Dieva nav!
5. Joprojām viņš sekmīgi turpina savu rīcību, un Tava soda tiesa arvienu paliek tālu no viņa. Šņākdams viņš vēršas pret visiem saviem pretiniekiem.
6. Viņš domā savā sirdī: es nekad neklupšu, un nekad nelaime nenāks pār mani!
7. Viņa mute plūst pāri no lāstiem, no viltus un varmācības, ar savu mēli viņš rada postu un bēdas.
8. Viņš slēpjas attālākās sētās un nokauj nevainīgo, kad neviens to neredz. Uz nevarīgo un bezspēcīgo vērsti viņa ļauno acu skati.
9. Viņš uzglūn savā paslēptuvē kā lauva savā alā, viņš uzglūn, lai notvertu nabagu, viņš notver nabagu, ievelkot to savā tīklā.
10. Viņš notupstas un noliecas un ar varu norauj nelaimīgos pie zemes, un viņi viegli nokļūst viņa ķetnās.
11. Tas spriež savā sirdī: Dievs to ir aizmirsis, Viņš ir apslēpis Savu vaigu un neredzēs to nemūžam!
12. Celies, ak, Kungs, pacel, ak, Dievs, Savu elkoni! Neaizmirsti nelaimīgos!