24. Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.
25. Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.
26. Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Berahas ielejā , kur viņi slavēja To Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par Berahas ieleju, un tā līdz pat šai dienai.
27. Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jošafats viņu priekšgalā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo Tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem.
28. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un taurēm un devās uz Tā Kunga namu.
29. Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis, dzirdot, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem.
30. Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.
31. Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilhija meita.
32. Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs Tā Kunga acīs.
33. Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savu sirdi novēlējusi savam tēvu Dievam.
34. Un, kas vēl par Jošafātu stāstāms, no sākuma līdz beigām, redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai.