1. Bet Asas valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā Israēla ķēniņš Baeša cēlās pret Jūdu un nocietināja Rāmu, lai neļautu nevienam nedz iziet, nedz ienākt pie Asas, Jūdas ķēniņa.
2. Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no Tā Kunga nama un no ķēniņa pils dārgumu krātuvēm, nosūtīja to ar vēstnešiem Aramas ķēniņam Ben-Hadadam, kas dzīvoja Damaskā, un lika viņam sacīt:
3. "Derība pastāv starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš iet projām no manas zemes!"
4. Un Ben-Hadads paklausīja ķēniņam Asam un nosūtīja savus karapulku virsniekus, kas viņam bija, pret Israēla pilsētām, un tie iekaroja Ijonu, Danu un Ābel-Majimu un visas Naftaļa cilts noliktavu pilsētas.
5. Un notika, tiklīdz Baeša to dzirdēja, viņš pārtrauca Rāmas nocietināšanu un meta savam darbam mieru.
6. Bet ķēniņš Asa sapulcināja visu Jūdu, un viņi aizveda Rāmas akmeņus un tai pievestos kokus, ko Baeša bija izlietojis celšanai, un viņš no tiem uzcēla Gebu un Micpu.
7. Un šinī laikā atnāca redzētājs Hananija pie Jūdas ķēniņa Asas un sacīja viņam: "Tāpēc ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz To Kungu, savu Dievu, Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas.
8. Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens karapulks ar ļoti daudz kara ratiem un jātniekiem? Bet, tādēļ ka tu paļāvies uz To Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā,
9. jo Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas. Še tu esi aplam rīkojies, jo no šī laika tev nemitīgi būs jāpiedzīvo kari."
10. Tad Asa sadusmojās uz redzētāju un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi arī pret citiem paša tautas locekļiem.
11. Un redzi, stāsti par Asu, kā pirmie, tā pēdējie, ir uzrakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.
12. Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asam palika slimas kājas, un viņa slimība augtin pieauga spēkā; taču arī savā slimībā viņš nemeklēja To Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem.
13. Un tā Asa gūlās pie saviem tēviem, un viņš nomira savā četrdesmit pirmajā valdīšanas gadā.
14. Un viņu apglabāja viņa paša kapā, ko tas bija licis sev izcirst Dāvida pilsētā. Un viņu guldīja dusas vietā, kas bija pildīta ar dārgām zālēm un ar dažādām kvēpināmām vielām, kas bija sajauktas, kā to zāļu pratēju amats prasa, un viņam par godu sarīkoja viņa miesas sadedzināšanu.