25. Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis, un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni, un līksmojās Tavā lielā labsirdībā.
26. Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru Tavai bauslībai; viņi nokāva Tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis; viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27. Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un Savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28. Bet, tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu Tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā, tā ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi Savā lielajā žēlastībā.
29. Un, kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie Savas bauslības, tomēr viņi rīkojās stūrgalvīgi un neklausīja Tavām pavēlēm un grēkoja pret Tavām tiesām, kuras ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un viņi neklausīja Tev.
30. Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar Savu Garu, ar Saviem praviešiem to viņiem darot zināmu, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus citu zemju tautu rokā.
31. Tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs.
32. Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai Tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu Tavu tautu no Asīrijas ķēniņu dienām līdz šai dienai.