3. Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: "Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!"
4. Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dod, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstā!
5. Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus Savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!
6. Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.
7. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi
8. un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.
9. Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.
10. Bet Jūdas ļaudis sacīja: "Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!"
11. Savukārt mūsu pretinieki teica: "Viņiem nekas nav jāredz, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!"
12. Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū."
13. Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.
14. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!"
15. Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.