2. un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos,
3. un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?"
4. Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu
5. un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu."
6. Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku
7. un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai,
8. bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.
9. Tad es ierados pie Aiz-Eifratas pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi arī kādus virsniekus un jātniekus.
10. Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem.
11. Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas.
12. Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju.
13. Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni.