1. Redzi, pāri kalniem kust prieka vēstneša kājas, kas vēstī mieru! Svētī savus svētkus, Jūda, un pildi savus solījumus arī ar brīvprātīgiem ziedojumiem! Jo nekrietnais vairs nestaigās cauri taviem novadiem: viņš ir pavisam iznīcināts.
2. Tomēr visu sagrāvējs ir devies pret tevi uzbrukumā, Ninive. Nocietini vēl spēcīgāk un apsargā savu cietoksni, uzmani ceļu, apjoz savus gurnus, apbruņojies un pastiprini savu spēku, cik vien iespējams!
3. Jo Tas Kungs no jauna nostiprinās kā Jēkaba, tā arī Israēla godību, kaut laupītāji bija tos izlaupījuši un nopostījuši viņu vīna stādus.
4. Viņa spēcīgo cīnītāju vairogi ir sarkanā krāsā, viņa karavīri tērpti purpurā; viņa kara rati laistās spožā tērauda mirdzumā kā savas darināšanas dienā, viņu šķēpu smailes zib.
5. Viņa rati ripo pa ielām, un to rīboņa atskan ielās; tie lāsmo kā lāpas un drāžas uz priekšu kā zibeņi.
6. Viņš atceras savus varonīgos karavīrus, sauc tos, viņi iet un klūp un steidzas uz pilsētas mūri, kura pakājē uzbrucēji jau uzcēluši mūra lauzējam aizsargu jumtu.
7. Bet ūdens noteku aizvari atveras, un ķēniņa pilī rodas apjukums.
8. Ķēniņiene tiek apsmieta un aizvesta trimdā, viņas galma jaunavas vaid kā ūbeles un sit sev pa krūtīm.
9. Jo Ninive kļuvusi līdzīga saviļņotiem ūdeņu klajumiem, kas stāvējuši mierīgi sakrāti dīķī, bet tagad paši plūst projām. Viņi pūlas gan tos atturēt, saukdami: stāviet, stāviet, - bet neviena ūdens lāse negriežas vairs atpakaļ.
10. Tad nu laupiet sudrabu, laupiet zeltu! - jo te nav gala bagātībām, un visvisādi dārgumi un dārgakmeņi te ir neizmērojamā daudzumā.
11. Visur posts, tukšs klajums un kaila zeme! Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi.
12. Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļāšanās vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt?