5. Tie izperē čūsku olas un auž zirnekļu tīklus. Kas ēd šādu olu, tam jāmirst. Ja saspiež tādu olu, iznāk odze.
6. Viņu audumi neder drēbēm, nedz viņu sietie un pītie darinājumi apsegai. Viņu darbi ir ļauni darbi, varmācība ir atkarīga no viņu rokām.
7. Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asinis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums ir uz viņu ceļiem.
8. Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera.
9. Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā.
10. Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši.
11. Mēs rūcam kā lāči un dūdojam vienmēr kā baloži; mēs gaidām taisnu tiesu, bet velti, gaidām glābšanu, bet tā paliek tālu no mums.
12. Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi:
13. atkrituši mēs esam no Tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds.
14. Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.
15. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības.
16. Un Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka nav aizstāvja; tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu.
17. Viņš apvilka taisnību kā bruņas un lika galvā pestīšanas bruņucepuri; Viņš tērpās atriebības drēbēs kā Savā ieroču tērpā un ietinās dusmu bargumā kā mētelī.