3. un teica: "Tu esi Mans kalps, Israēl, kurā Es gribu parādīt Savu godību un gribu daudzināts būt."
4. Es savukārt nodomāju: es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie Tā Kunga un mana alga mana Dieva rokā.
5. Tad Tas Kungs teica - Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, - es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, -
6. un tad Viņš teica: "Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam."
7. Tā saka Tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: "Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un lielkungi zemosies Tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis."
8. Un vēl saka Tas Kungs: "Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu
9. un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! - bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! - Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās.
10. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās.
11. Visi Mani kalni kļūs par ceļiem, un visi Mani ceļi būs līdzeni.
12. Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes."
13. Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo Tas Kungs ir iepriecinājis Savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem.
14. Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!
15. Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
16. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.
17. Tavi namdari jau steidzas šurp, bet tavi postītāji un iznīcinātāji dodas projām no tevis.
18. Pacel savas acis un raugies visapkārt! Viņi visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! "Tik tiešām, ka Es dzīvoju," saka Tas Kungs, "kā dārgas rotas tu apliksi viņus ap sevi un apjozīsies ar viņiem kā līgava ar jostu.
19. Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām.
20. Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot!
21. Tad tu pati savā sirdī sev jautāsi: kas man tos dzemdēja, jo es biju bez bērniem, neauglīga, dzīvoju trimdā, atstāta? Kas man tos uzaudzināja? Es taču biju viena palikusi; kur tad šie radušies?"
22. Tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es pacelšu Savu roku pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem.