14. Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!
15. Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
16. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.
17. Tavi namdari jau steidzas šurp, bet tavi postītāji un iznīcinātāji dodas projām no tevis.
18. Pacel savas acis un raugies visapkārt! Viņi visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! "Tik tiešām, ka Es dzīvoju," saka Tas Kungs, "kā dārgas rotas tu apliksi viņus ap sevi un apjozīsies ar viņiem kā līgava ar jostu.
19. Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām.
20. Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot!
21. Tad tu pati savā sirdī sev jautāsi: kas man tos dzemdēja, jo es biju bez bērniem, neauglīga, dzīvoju trimdā, atstāta? Kas man tos uzaudzināja? Es taču biju viena palikusi; kur tad šie radušies?"
22. Tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es pacelšu Savu roku pār ciltīm un uzvilkšu Savu karogu pār tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem.