18. Tiem nav atziņas un saprāta, jo viņu acis ir aizlipušas, ka tie neredz, viņu sirdis ir apcietinātas, ka tie nesaprot.
19. Tādēļ neviens to nepārdomā un nesajēdz, lai sacītu: vienu koka daļu es sadedzināju ugunī, cepu uz tās oglēm maizi un gaļu un ēdu. Un vai tad es no atlikušā lai taisu kauna un šausmu tēlu un koka stumbenu lai pielūdzu?
20. Kas savu cerību liek uz nīcīgām lietām, uz pelniem, to maldina viņa pieviltā sirds un apmātais prāts, ka viņš nenāk pie garīgas skaidrības, lai jautātu: vai tie nav maldi, uz ko es paļaujos?
21. Apdomā to, Jēkab, un, tu Israēl, jo tu esi Mans kalps! Es tevi radīju, tu esi Mans kalps; Israēl, Es tevi neaizmirsīšu!
22. Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!
23. Gavilējiet debesis, jo Tas Kungs to darījis! Priecājieties, zemes dziļumi, paceliet priecīgi savu balsi, jūs, kalni, mežs un visi koki, kas tanī, jo Tas Kungs ir Jēkabu atpestījis un ir Israēlā pagodināts!
24. Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: "Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, - bez Manis tur neviena cita nebija!
25. Kas murgotāju brīnuma zīmes padara par neesošām un pašus zīlniekus parāda neprašas esam, kas gudros apkaunotus piespiež pazust un viņu zināšanu pierāda muļķību esam,
26. bet kas īsteno sava kalpa vārdu un piepilda savu sūtņu iepriekš pasludināto lēmumu, kas par Jeruzālemi apsola: to atkal apdzīvos! - un par Jūdas pilsētām: tās atkal atjaunos, un Es to izpostītās vietas atkal atjaunošu!
27. Kas saka jūras dziļumam: izsīksti! - un: Es tavas straumes padarīšu sausas!
28. Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!"