1. Ak, Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu Tavu Vārdu, jo Tu dari brīnumus! Tavi lēmumi kopš seniem laikiem ir patiesi un uzticības cienīgi.
2. Jo Tu esi padarījis pilsētu par akmeņu kaudzi, stipro pili par drupu kopu, svešinieku pilis par neapdzīvotiem graustiem, tās nekad vairs neuzcels.
3. Tādēļ Tevi teic stipra tauta, Tevi bīstas varmācīgu tautu pilsētas.
4. Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē. Jo varmāku dusmu šņākoņa ir kā negaisa straume pret mūri,
5. kā saules kvēle un karstums izkaltušā zemē. Tu apspiedi svešu ļaužu trakošanu; kā saules tveice padebešu ēnā, tā apklusa varmācīgo ļaužu uzvaras dziesma.
6. Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.
7. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām.
8. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis.