22. Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem,
23. bet Es tiem devu šādu pavēli: klausait Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit Mana tauta; staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas!
24. Bet tie Man neklausīja un savas ausis neatvēra; tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu.
25. Gan Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ik dienas visus Savus kalpus praviešus,
26. taču viņi Mani neklausīja un Man nepievērsa savas ausis, bet bija ietiepīgi un izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi.
27. Un, ja tu viņiem arī visu to teiktu, viņi tomēr uz tevi neklausīsies, un, ja tu viņiem arī bargāk uzsauktu, viņi tev neatbildēs.
28. Tad saki tiem: lūk, tauta, kas neklausa Tā Kunga, sava Dieva, balsi un neļaujas biedināt sevi. Uzticīgā paļāvība ir pagalam, un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē!
29. Nocērp savus skaistos galvas matus, savu diženo galvas rotu, tu Ciānas meita, met tos projām un dziedi sēru dziesmu kailajos kalnos! Jo Tas Kungs ir pametis un atstūmis to tautu, pret kuru vērstas Viņa dusmas!