1. Tā saka Tas Kungs: "Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo Manu pretinieku sirdī, asa niknuma pilnu postītāju garu.
2. Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā.
3. Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņukreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīrus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku,
4. ka kritušie lai guļ pa visu kaldeju zemi un smagi ievainotie viņu ielās!"
5. Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto.
6. Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir Tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna.
7. Bābele bija zelta kauss Tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu.
8. Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. "Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!"
9. "Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!"
10. Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā Tā Kunga, mūsu Dieva, darbus!
11. Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir Tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu!
12. Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo, kā Tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem.
13. Tu pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns!
14. Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie Sevis: "Lai gan Es tevi pildīju ar cilvēkiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!"
15. Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar Savu spēku, kas nopamatojis zemi ar Savu gudrību, un izpletis pār visu debesis pēc Sava padoma.
16. Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām,
17. tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvības.
18. Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam.
19. Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds!
20. "Tu Man biji kā veseris, kā kara un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis,