24. pār Kerijotu, Bocru un pār visām Moāba zemes pilsētām, tuvējām un tālajām!
25. Nocirsts ir Moāba rags un satriekts ir viņa elkonis, saka Tas Kungs.
26. Piedzirdiet Moābu! Jo tas pats sevi ir paaugstinājis un sacēlies pret To Kungu, lai tas sēžas savos paša spļaudekļos un paliek kaunā!
27. Vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš pienākts zagļu starpā, ka tu, par viņu runādams, šaubīgi krati galvu?
28. Atstājiet pilsētas un apmetieties klinšu aizās, jūs Moāba zemes iedzīvotāji! Dariet tā kā meža baloži, kas vij savas ligzdas klinšu kraujās tieši virs bezdibeņa!
29. Mēs dzirdējām par Moāba lielo lepnību, par viņa uzpūtību un augstprātību, nepakļāvību un augsti lidojošo prātu.
30. Man labi zināma viņa pārgalvība, saka Tas Kungs, un viņa tukšā dižošanās: visa viņa rīcība ir negodīga.
31. Tādēļ Man jāvaid par Moābu, jāraud par visiem Moāba ļaudīm, dziļi jānopūšas par Kir-Heresas iedzīvotājiem.
32. Vairāk nekā par Jāzeru Man jāraud par tevi, tu Sibmas vīnakoks! Tavas stīgas stiepjas pāri Lielajai jūrai - Nāves jūrai - un sniedzas līdz Jāzeras jūrai. Postītājs uzbrucis tavai dārza augļu un vīnakoku ražai.
33. Prieks un līksmība ir pazuduši no auglīgajiem tīrumiem un no visas Moāba zemes. Vīnam mucās Es likšu izbeigties; vīna spaidu vairs neiedarbinās ar gavilēm; dzirdamie skaļie kliedzieni nav vairs nekādas gaviles!
34. No vaidu pilnās Hešbonas viņi liek saviem kliedzieniem aizskanēt līdz Ēleālei, līdz Jahacai, no Coāras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelišijai, pat Nimrimas ūdeņi paliks par tuksnešainu apvidu.
35. Es to izbeigšu, tā saka Tas Kungs, ka Moābs vēl kāptu elku kalnā, lai nestu upuri savam dievam.