28. Tādēļ sēro zeme un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos un ka Man tā nebūs žēl."
29. No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo.
30. Bet tu, varmācību pārcietusī un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības!
31. Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplezdama: cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!