11. Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: "Svelmains vējš no kailajiem kalniem tuksnesī brāžas virsū Manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai,
12. vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!"
13. Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši!
14. Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas?
15. Klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Danas, un posta vēsts nāk no Efraima kalniem.
16. Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: "Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām!
17. Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi, tādēļ ka tā bijusi pretestīga pret Mani, saka Tas Kungs,
18. tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķeras tev pie dzīvības."
19. Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis.
20. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis!
21. Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas?
22. Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot.
23. Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas!
24. Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās!
25. Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši!