27. "Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?
28. Tādēļ Tas Kungs saka tā: Es nododu šo pilsētu kaldeju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems.
29. Kaldeji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvēpinājuši Baalam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu.
30. Jo Israēla bērni un Jūdas bērni ir vienmēr kopš savas jaunības darījuši to, kas ir ļauns Manās acīs. Tiešām, Israēla bērni ir Mani arvien tikai sarūgtinājuši ar saviem roku darbiem!" - tā saka Tas Kungs.
31. "Arī pati šī pilsēta ir izraisījusi Manas dusmas un Manu bardzību kopš tās tapšanas līdz šai dienai; Man tā jādabū projām no Savām acīm
32. visa tā ļaunuma dēļ, ko Israēla bērni un Jūdas bērni ir darījuši, lai Mani kaitinātu, viņi paši, viņu ķēniņi un lielkungi, viņu priesteri un pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji.
33. Tie Man pagrieza muguru un ne vaigu, kaut gan Es vienmēr tos liku pamācīt; taču tie neklausīja un nepieņēma mācību.
34. Tie pat novietoja savus nejēdzīgos elkus tai namā, kas nes Manu Vārdu, un to lika negodā.
35. Tie cēla Baalam Ben-Hinomas ielejā altārus, kur tie upurēja Moloham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību.