16. Viņš aizstāvēja nabago un cietēju, un viss gāja labi. "Vai tas nenozīmē Mani patiesi atzīt?" saka Tas Kungs.
17. Turpretī tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest.
18. Tādēļ tā saka Tas Kungs par Jūdas ķēniņu Jojakīmu, Josijas dēlu: "Par viņu nesēros, tik tiešām nē, un neteiks: ak, mans brāli! Ak, viņa brāļa mīlestība! Par viņu neskums un nesacīs arī, tik tiešām nē: ak, žēlīgo valdniek! Tu lielais un diženais!
19. Nē! Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu, to izmetīs tālu ārpus Jeruzālemes vārtiem!"
20. Kāp Libanona kalnājā un sauc skaļā balsī! Pacel savu balsi Basanā! Sauc no Abarimkalna! Jo satriekti ir visi tavi mīluļi, ak, Jeruzālemes tauta!
21. Es runāju uz tevi, kad tu vēl dzīvoji neaptumšotā laimē, bet tu Man atbildēji: es negribu par to neko dzirdēt! Tāds bija tavs paradums no pašas jaunības, ka tu neuzklausīji Manu balsi un neievēroji Manus vārdus.
22. Vējš izklīdinās visus tavus vadītājus ganus, un tavi mīluļi aizies gūstā! Jā, tad tu paliksi kaunā un vīlusies stāvam visa sava ļaunuma dēļ!
23. Tu tagad dzīvo uz Libanona ciedru koku pavēnī. Kā tu vaimanāsi, kad tev uzies ciešanas un sāpes, un žņaugi kā sievai, kas dzemdē!
24. "Tik tiešām, ka Es dzīvoju!" saka Tas Kungs. "Ja Jūdas ķēniņš Konja, Jojakīma dēls, būtu arī zīmoggredzens Manā labajā rokā, Es tevi tomēr norautu no turienes
25. un tevi nodotu to rokā, kas tīko pēc tavas dzīvības, un to rokā, no kā tev bailes, un proti, Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, un kaldeju rokā.