13. Kad es domāju: mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, -
14. tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15. Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16. Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17. Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles,
18. un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli.
19. Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz brīdi, ļaudams man norīt savas siekalas?
20. Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, cilvēka sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi Sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu?
21. Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu."