4. Viņa bērniem nebija nekāda atbalsta, tiesas priekšā vārtos tie tika samīti, jo nebija neviena glābēja.
5. Viņa pļāvumu apēda trūkuma cietējs, pat no ērkšķu vidus tie to izņēma, un plēsīgie tvēra pēc viņa mantības.
6. Jo nelaime neizaug no zemes pīšļiem, un ciešanas nedzen asnus no druvas,
7. bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.
8. Bet es gan censtos iet klāt Dievam, un savu lietu es celtu priekšā Dievam,
9. Tam, kas dara jo varenas lietas, kuras nav izdibināmas, un brīnuma darbus bez skaita,
10. Viņam, kas liek lietum nolīt pār zemes virsu un kas pavēl debesu veldzei sniegt spirdzinājumu druvām līdzīgi tam,
11. kā Viņš liek augstāk pacelties zemajiem un liek kādreiz noskumušajiem priecāties par augstāko laimi;
12. Viņam, kas neliek izdoties viltnieku nodomam, tā ka viņu rokas negūst panākumu;
13. Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos:
14. dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā.
15. Viņš ir tas, kas izglābj no zobena, no viņu mutes, un nabago no stiprā rokas.
16. Un tā nelaimīgajam atkal rodas cerība, jo aplamība pati aizdara savu muti.
17. Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības,